Par tamborēšanu

Man nācās ilgi domāt, ko iemācījos pirmo - adīšanu vai tamborēšanu.
Nolēmu, ka pirmā dzīparošana bija ar tamboradatu, jo skaidri atceros pirmos paštaisītos apģērbus lellei - tie nebija adīti.
Iespējams, ka mamma vai omamma man mācīja adatiņas ņirbināt - adīt. Atmiņā aizķēries, ka brālim sanāca labāk - viņš i adatas spēja noturēt, gan pāris valdziņus gandrīz pareizi izadīt. Puika, bet par 5 gadiem vecāks nekā es!

Vēlāk es savām lellēm tamborēju jakas, svārkus un cepures, ko izšuvu arī ar pērlītēm. Ar vienu adatu darboties man jau bērnībā bija vieglāk un ērtāk. Mājas pagalmā bija draudzene Dzintra, no tās arī visādas gudrības samācījos (arī spēlēt ar lellēm ģimeni - mammu, tēti un bērnus). Viņas mamma bija prasmīga šuvēja un Dzintras lellēm - apbrīnojami bagāta apģērbu kolekcija.

Kad nopietnāk aizrāvos ar tamborēšanu, mani interesēja visādi smalkie darbi ar tieviem diedziņiem - sedziņas, salvetes, galdauti, visvairāk - diegu cimdiņi. Tas bija 70-to gadu beigās, padomijas laikos, kad bodēs prātīgu materiālu nebija. Āķoju no 10.nummura spolīšdiegiem, ''īrisa'' pavediens man likās par resnu (bet, ja bija dabūts, tad tika pielietots). Izmēģināju arī mutautiņu aptamborēšanu ar mežģīnēm, bet smalkās drāniņas tak arī nevarēja dabūt (nemaz nerunājot par zīda diedziņiem). Ek, ja toreiz būtu bijuši tādi materiāli kā tagad dabonami...

Pēdējais manis tamborētais apģērba gabals, ko valkāju vēl joprojām un apbrīnoju sava senā darba smalkumu, ir vasaras bezrocis (tagad saka ''topiņš''), ko āķoju no pelēka 2-kārtīga lina. Nu jau vietām padilis, bet visumā saglabājies labi... Smalkais raksts ir tikai vienā pusē, jo, dabūjusi to gatavu, sapratu, ka nebūs spēka un pacietības taisīt tādu pašu otrā pusē, tāpēc tur ir cits raksts un paliels muguras dekoltē. Reizēm pārmaiņas pēc esmu valkājusi arī otrādi - izgriezums priekšā, raksts aizmugurē.

Kad sāku  tamborēt cepures pārdošanai, īstenojās senais teiciens par kurpnieku, kam pašam nav kurpju, - man vairs nebija vēlēšanās sev pašai kaut ko uzmeistarot.