Krīzes laika iespējas

Ļaužu bieži lietotā frāze ''krīze paver jaunas iespējas'' manī vienmēr ir izraisījusi iekšēju šķaudīšanu - gribējās iebilst, apstrīdēt, pavilkt uz zoba un visādi citādi protestēt. Bet kā lai citādi nosauc to, ar ko pēdējā laikā pati nodarbojos? Tā pati ''jaunu iespēju'' tvarstīšana vien ir!

Nejēdzīgā valstiskā situācija ir tā saspārdījusi cilvēku maciņus un finansiālo domāšanu, ka maniem darbiem ir mazāk pircēju, man pašai mazāk darba un vairāk brīva laika, kuru es izmantoju nevis savam priekam, bet mazliet nervozai nodarbei - apgūstu bloga veidošanu, vērtēju e-komerciju utt. Īsāk sakot, caurām dienām un naktīm esmu iegrimusi virtuālajā pasaulē (cik labi, ka rēķinu par internetu neietekmē ne laiks, ne datu daudzums!).

Tā kā kārpos pati saviem spēkiem, tad pašai arī jātiek galā. Jāmācās, jālabo savas kļūdas, jāizmēģina citas iespējas.

BLOGS. Apmēram pirms gada sāku veidot savu blogu Lonija.Lelles.Cepures.Krikumi. . Plānoju rakstīt tikai par darba lietām. Kad sakārojās runāt par citām tēmām, izveidoju otro blogu Lonijas piezīmes  un nospriedu, ka tur nebūs ne vārda par biznesu. Nesen ienāca prātā izveidot vēl trešo blogu (tas ir šis), lai mazliet patrennētos un pļāpātu par veciem, ar biznesu nesaistītiem darbiem un nedarbiem. Smieklīgi, bet - nu, un tad?!

Gribējās apskatīties, kā darbojas uz WordPress bāzes veidotie blogi, tāpēc ielīdu arī tur un iesāku savējo.  It kā ne vainas, ja vien nebūtu to reklāmu! (rediģēts: 2013.gadā blogs vairs nebija atrodams)

FACEBOOK. Man vajadzēja arī zināt, kas par zvēru ir Facebook. Pētīju un vērtēju, bet pirms tam izveidoju savu profilu. Jo savādāk ne vella nevar saprast, arī citus profilus tāpat vien nevar apskatīt bez ''draudzēšanās nodevas'' - tikai retais ir publiski pieejams. Nu... tas ir apmēram tas pac, kas draugiem.lv, tikai starptautiskā mērogā. Ja jūsu nodoms nav darīt saprotamas savas domas un darbus, piemēram, angļu mēlē runājošiem, tad tur nav ko meklēt... It sevišķi bez draugiem un paziņām. (Rediģēts: 2014.gadā uz FB bija pārvākusies lielākā daļa no Draugiem.lv lietotāju un ''ģīmja grāmatā'' kļuva pagalam neinteresanti!)

TWITTER. Vēl viens man svešs un nesaprotams dīvainis. Kā modes lieta jeb laikmeta parādība savu aktualitāti jau zaudējis. Reizēm starp daudzajiem twīterotājiem kaut ko iepīstu arī es Twitter, bet īpašu nozīmi savām vajadzībām vēl neesmu atradusi.
Atklājums man pašai - ne mazums uzņēmēju, piemēram, veikali (Ošiņa rakstāmlietas), internetveikali (Meistardarbs) izmanto ierobežoto rakstzīmju skaitu, lai pavēstītu par saviem jaunumiem. Tiek algoti pat speciāli darbinieki, kas nodarbojās ar tādām internetlietām.

E-KOMERCIJA. Vēl pirms pāris gadiem uzdavini.lv bija vienīgais Latvijas e-veikals, kas piedāvā vietējo rokdarbnieku, mākslinieku utt. izstrādājumus. Izrādījās, ka tradicionālā tirdzniecības formā viņiem iet labāk (stends Barona centrā).

Pašlaik amatniecības i-veikalu ir krietni vairāk un tie turpina augt kā sēnes. Dažos preču ievietošana un bodes lietošana ir bez maksas (Meistardarbs , Tirdziņi , bezdarbs.lv), citos no autoriem vai no preču pārdošanas tiek ņemta attiecīga samaksa (Oriģinali , amatniekubode.lv). Ir vēl razotslatvija.lv, viņu koncepcija ir ne tik daudz pati pārdošana, cik Latvijas amatniecības popularizēšana.

Vienos ir iespēja pārdevējam pašam veidot savu bodi ar personīgo informāciju, preču aprakstiem un savām bildēm (bet daudzi lietotāji ir anonīmi jeb ar ļoti skopu informāciju par pārdevēju), citos autora vārds tiek slēpts jeb maskēts ar ''ražots LV'', preču apraksti, manuprāt, nav autoru veidoti, nav iespējas sazināties ar autoriem vai izteikt savu vēlmi vai jautājumu.

Iespējams, esmu kādu izlaidusi, bet šis nav zinātniskais darbs un es varu pieminēt tikai tos, kas vairāk parāda savu aktivitāti.

Eksistē arī visādas e-veikalu reitingu lapas (to, būt vai nebūt sarakstā, nosaka e-bodes īpašnieks). Tomēr biežāk ir tā, ka par Latvijas virtuālajām tirdzniecības vietām vairāk zina paši amatnieki un mākslinieki, nekā potenciālie pircēji un ar amatniecību nesaistītie interesenti.

Jā, jāpiemin, ka visos pieminētajos e-veikalos norēķināšanās par izvēlēto preci notiek pēc sazināšanās ar autoru vai e-bodes uzturētāju, rēķina saņemšanas un naudas pārskaitīšanas tiešā bankas kontā. Varbūt es samelojos, nepārzinot šo procedūru. Atvainojos, ja esmu kādu aizskārusi!

Visaktīvākais (redzami aktīvākais) šobrīd ir Meistardarbs.Tās ir dažādas akcijas portālā (nedēļas cilvēks, mēneša TOP12, TOP12 uzvarētājs, jaunumu, ziņu sadaļa, veikala profils Twitter.com un īsās ziņas twīterotāju vidū), konkursu rīkošana sadarbībā ar portālu Apollo un dziju veikalu tīklu Adele (tas nekas, ka tā ir populāra reklāmas kampaņa, un tikko tādu jau veica dziju veikals Hobbywool sadarbībā ar portālu Sievietes Pasaule).

Ja Latvija šķiet kā pīļu dīķis, var lūkot pēc plašākiem ūdeņiem, piemēram, Etsy vai  DaWanda. Tās ir amatniekiem un māksliniekiem piemērotākas par visiem zināmo eBay. Katrā ir atšķirīgi noteikumi.

Un pati pēdējā iespēja, ko jau noprovēju, ir draugiem.lv Lapas. Manējā ir atrodama ar nosaukumu lofonsa.
Ja papētīsiet citu ļaužu un organizāciju izveidotās lapas, sapratīsiet, ka ir iespējams taisīt īsu, kodolīgu, informatīvu lapu savam biznesam. Pamācības un ieteikumi ir latviešu valodā, viss ir pavisam vienkārši, nav nekur jāiet utt. Projekts ir palaists gaisā pavisam nesen, tāpēc vēl viss nav ideālā kārtībā. Paspēlēties jau var, arī nemaksājot 6,05Ls par lapas apstiprināšanu (tikai par bilžu ievietošanu gan jāmaksā, tas nekas, ka tāds pats albūms ir jūsu personīgajā draugiem.lv profilā)! Un kāda joda pēc tā apstiprināšana ir vajadzīga, man vēl nepielec... It sevišķi tāpēc, ka ir tik daudz citu iespēju veidot savas lapas jeb piezīmes pilnīgi par brīvu!

Par tamborēšanu

Man nācās ilgi domāt, ko iemācījos pirmo - adīšanu vai tamborēšanu.
Nolēmu, ka pirmā dzīparošana bija ar tamboradatu, jo skaidri atceros pirmos paštaisītos apģērbus lellei - tie nebija adīti.
Iespējams, ka mamma vai omamma man mācīja adatiņas ņirbināt - adīt. Atmiņā aizķēries, ka brālim sanāca labāk - viņš i adatas spēja noturēt, gan pāris valdziņus gandrīz pareizi izadīt. Puika, bet par 5 gadiem vecāks nekā es!

Vēlāk es savām lellēm tamborēju jakas, svārkus un cepures, ko izšuvu arī ar pērlītēm. Ar vienu adatu darboties man jau bērnībā bija vieglāk un ērtāk. Mājas pagalmā bija draudzene Dzintra, no tās arī visādas gudrības samācījos (arī spēlēt ar lellēm ģimeni - mammu, tēti un bērnus). Viņas mamma bija prasmīga šuvēja un Dzintras lellēm - apbrīnojami bagāta apģērbu kolekcija.

Kad nopietnāk aizrāvos ar tamborēšanu, mani interesēja visādi smalkie darbi ar tieviem diedziņiem - sedziņas, salvetes, galdauti, visvairāk - diegu cimdiņi. Tas bija 70-to gadu beigās, padomijas laikos, kad bodēs prātīgu materiālu nebija. Āķoju no 10.nummura spolīšdiegiem, ''īrisa'' pavediens man likās par resnu (bet, ja bija dabūts, tad tika pielietots). Izmēģināju arī mutautiņu aptamborēšanu ar mežģīnēm, bet smalkās drāniņas tak arī nevarēja dabūt (nemaz nerunājot par zīda diedziņiem). Ek, ja toreiz būtu bijuši tādi materiāli kā tagad dabonami...

Pēdējais manis tamborētais apģērba gabals, ko valkāju vēl joprojām un apbrīnoju sava senā darba smalkumu, ir vasaras bezrocis (tagad saka ''topiņš''), ko āķoju no pelēka 2-kārtīga lina. Nu jau vietām padilis, bet visumā saglabājies labi... Smalkais raksts ir tikai vienā pusē, jo, dabūjusi to gatavu, sapratu, ka nebūs spēka un pacietības taisīt tādu pašu otrā pusē, tāpēc tur ir cits raksts un paliels muguras dekoltē. Reizēm pārmaiņas pēc esmu valkājusi arī otrādi - izgriezums priekšā, raksts aizmugurē.

Kad sāku  tamborēt cepures pārdošanai, īstenojās senais teiciens par kurpnieku, kam pašam nav kurpju, - man vairs nebija vēlēšanās sev pašai kaut ko uzmeistarot.

Par šūtām lietām

Tā nu ir iznācis, ka dieviņš mani apveltījis ar gaužām neproporcionālu augumu - šauri pleci, mazas krūtis, tievs viduklis (jaunībā), bet brangas gūžas, dibens un ciskas. Viens izmērs ķermeņa augšdaļai, cits - apakšdaļai. Ko gan no gataviem apģērbiem tādam ērmam var nopirkt? Tāpēc man vienmēr ir bijušas nedienas ar pērkamām drēbēm un nācās pašai ''piešauties'' - šūt, adīt un tamborēt. Skroderēšanu man iemācīja dzīvokļa kaimiņiene - pēc acumēra manā klātbūtnē no zīda auduma šņik-šņak izgrieza blūzi. Tas mani vairāk iedvesmoja un, galvenais, deva drosmi pašai darīt, nekā skolas darbmācības stundas, kurās priekšauta šūšana izvērtās par melnajām šausmām. Pēc acumēra gan sev nešuvu, bet izmantoju 70.-80.gadu ''Rīgas Modes'' žurnālu piegrieztnes, kuras pārveidoju apmēram pēc acumēra.

Par blogu

Pirkstiņu kņudēšana, manuprāt, ir visiem rokdarbniekiem pazīstama sajūta - kad nevar nosēdēt mierā, kad gribās kaut ko ķimerēt, kad gribās izmēģināt kaut ko jaunu, kad esi ideju apsēsts, kad gribās ātrāk redzēt, kas no iesāktā būs sanācis utt. Nu tāda kā roku nieze...

Man šī nemiera sajūta ir izvērsusies profesionālā cepuru un leļļu meistara darbībā, par kuru stāstu citā blogā, bet šeit esmu nolēmusi runāt par lietām, kas nav cepures un nav lelles.

Varbūt tas ir vienkārši radošais gars, kas neliek mierā?

Reiz biju salauzusi roku (par mani apžēlojās - pārlūza kreisā). Tolaik izšuvu Lielvārdes tautas tērpa grezno kāzu kreklu - bija jānoliek malā vismaz uz mēnesi. Pāris dienas auklējos ar savu ģipsi, neko nedarīdama, līdz sāku dīdīties nemierā un izdīdīju domu par zīmēšanu. To tak var darīt ar vienu roku! Izfantazēju zīmētos stāstus draugu  bērniem Ziemsvētku apsveikumos, kurus sūtīju paštaisītās aploksnēs, neaizmirstot pasveicināt pastniekus. Tātad - ne jau pirkstos ir tā vaina! Hehe - būs jāmaina bloga virsraksts...

Pirms uzsāku savu biznesu ar cepurēm un vēlāk arī lellēm (vēl pirms nodarbojos ar tautas tērpu kreklu izšūšanu un brunču aušanu), biju darījusi daudzas citas lietas.

Mazliet ņēmos ar rakstniecību (stāsti un esejas skolas laikā - biju nolēmusi studēt žurnālistos), bišķi arī komponēju (notis pazinu, jo mācījos bērnu mūzikas skolā čellu spēlēt un klavierstundas, solfedžo utt. bija obligātās stundas) - lielākais atzinums bija klasesbiedru pieņemtais un dziedātais gabals-veltījums klases audzinātājam dzīves apaļajā jubilejā.

Mazliet arī zīmēju un pervēju ar krāsām (vienu nedarbu - sienas gleznojumu dzirnavās pat Ivars Mailītis uzslavēja un, paldies dievam, remonta laikā saimnieki aizkrāsoja, par citu darbu - taro paveida zīlēšanas kārtīm Agnija Ģērmane teica ''Oo!'', bet vidusskolas laikā skolēnu radošo darbu izstādei pieteiktie darbi mācībspēkos izraisīja aizdomīgi paškritiskas diskusijas, jo manu zīmējumu sērijas nosaukums bija ''Visvisādi riebīgi ķēmi manā dvēselē nagus cērt!'').

Vēl esmu nodarbojusies ar tēlniecību. Sagribējās iztaisīt ģīmi-mūli-mošķi (tolaik biju uz tāda ''ķēmīga'' viļņa). Paņēmu pagali un ar virtuves nazi sāku drāzt, griezt un urbināt. Malkas īpašnieks to ieraudzīja, ieveda savā garāžā un ierādīja visādus kokapstrādes instrumentus. Un vēl noteica, ka esmu izvēlējusies pašu cietāko koku... Citā reizē atradu vasarnīcas pagalmā vietiņu, kur zemē ir māls. Pakašņāju, sakašņāju un sāku veidot visādus ķiņķēziņus, gatavos sarindoju, lai saulītē žūst. Saimnieks (tas pats malkas īpašnieks) to ieraudzīja un sāka runāties par māliem (man bija nepareizie), par cepļiem (esot arī pārvietojamas mākslinieku krāsniņas, viņam lauksaimniecības institūtā esot...).

Vēl... Rokdarbi jau neskaitās, vai ne? Šūšana, adīšana, tamborēšana, aušana, izšūšana, audumu un dziju krāsošana, mezglošana...

Puzurus taisīju un ar salmiem un citiem stiebriem ķimerējos. Klūgas un meldrus pinu. Kalēja darbi nav provēti. Podniecībā roku iemēģināju, bet virpa aizlidināja pa gaisu manu veidojumu (gribās vēl, tokš man nav tādas virpas!).

Dzīvoklī remontu taisīju un iemācījos logus iestiklot, špaktelēt un vēl šo to (bet otrai istabai saucu meistarus - palika žēl savu smalko rociņu).

Par visādām tādām lietām un štellēm tad arī būs šis blogs!