ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris

Par blogu

Pirkstiņu kņudēšana, manuprāt, ir visiem rokdarbniekiem pazīstama sajūta - kad nevar nosēdēt mierā, kad gribās kaut ko ķimerēt, kad gribās izmēģināt kaut ko jaunu, kad esi ideju apsēsts, kad gribās ātrāk redzēt, kas no iesāktā būs sanācis utt. Nu tāda kā roku nieze...

Man šī nemiera sajūta ir izvērsusies profesionālā cepuru un leļļu meistara darbībā, par kuru stāstu citā blogā, bet šeit esmu nolēmusi runāt par lietām, kas nav cepures un nav lelles.

Varbūt tas ir vienkārši radošais gars, kas neliek mierā?

Reiz biju salauzusi roku (par mani apžēlojās - pārlūza kreisā). Tolaik izšuvu Lielvārdes tautas tērpa grezno kāzu kreklu - bija jānoliek malā vismaz uz mēnesi. Pāris dienas auklējos ar savu ģipsi, neko nedarīdama, līdz sāku dīdīties nemierā un izdīdīju domu par zīmēšanu. To tak var darīt ar vienu roku! Izfantazēju zīmētos stāstus draugu  bērniem Ziemsvētku apsveikumos, kurus sūtīju paštaisītās aploksnēs, neaizmirstot pasveicināt pastniekus. Tātad - ne jau pirkstos ir tā vaina! Hehe - būs jāmaina bloga virsraksts...

Pirms uzsāku savu biznesu ar cepurēm un vēlāk arī lellēm (vēl pirms nodarbojos ar tautas tērpu kreklu izšūšanu un brunču aušanu), biju darījusi daudzas citas lietas.

Mazliet ņēmos ar rakstniecību (stāsti un esejas skolas laikā - biju nolēmusi studēt žurnālistos), bišķi arī komponēju (notis pazinu, jo mācījos bērnu mūzikas skolā čellu spēlēt un klavierstundas, solfedžo utt. bija obligātās stundas) - lielākais atzinums bija klasesbiedru pieņemtais un dziedātais gabals-veltījums klases audzinātājam dzīves apaļajā jubilejā.

Mazliet arī zīmēju un pervēju ar krāsām (vienu nedarbu - sienas gleznojumu dzirnavās pat Ivars Mailītis uzslavēja un, paldies dievam, remonta laikā saimnieki aizkrāsoja, par citu darbu - taro paveida zīlēšanas kārtīm Agnija Ģērmane teica ''Oo!'', bet vidusskolas laikā skolēnu radošo darbu izstādei pieteiktie darbi mācībspēkos izraisīja aizdomīgi paškritiskas diskusijas, jo manu zīmējumu sērijas nosaukums bija ''Visvisādi riebīgi ķēmi manā dvēselē nagus cērt!'').

Vēl esmu nodarbojusies ar tēlniecību. Sagribējās iztaisīt ģīmi-mūli-mošķi (tolaik biju uz tāda ''ķēmīga'' viļņa). Paņēmu pagali un ar virtuves nazi sāku drāzt, griezt un urbināt. Malkas īpašnieks to ieraudzīja, ieveda savā garāžā un ierādīja visādus kokapstrādes instrumentus. Un vēl noteica, ka esmu izvēlējusies pašu cietāko koku... Citā reizē atradu vasarnīcas pagalmā vietiņu, kur zemē ir māls. Pakašņāju, sakašņāju un sāku veidot visādus ķiņķēziņus, gatavos sarindoju, lai saulītē žūst. Saimnieks (tas pats malkas īpašnieks) to ieraudzīja un sāka runāties par māliem (man bija nepareizie), par cepļiem (esot arī pārvietojamas mākslinieku krāsniņas, viņam lauksaimniecības institūtā esot...).

Vēl... Rokdarbi jau neskaitās, vai ne? Šūšana, adīšana, tamborēšana, aušana, izšūšana, audumu un dziju krāsošana, mezglošana...

Puzurus taisīju un ar salmiem un citiem stiebriem ķimerējos. Klūgas un meldrus pinu. Kalēja darbi nav provēti. Podniecībā roku iemēģināju, bet virpa aizlidināja pa gaisu manu veidojumu (gribās vēl, tokš man nav tādas virpas!).

Dzīvoklī remontu taisīju un iemācījos logus iestiklot, špaktelēt un vēl šo to (bet otrai istabai saucu meistarus - palika žēl savu smalko rociņu).

Par visādām tādām lietām un štellēm tad arī būs šis blogs!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana

Iepriekšējie raksti

Related Posts with Thumbnails